Gudrie darītāji un zaglīgie muļķi?

Esmu piedalījies trīs JL vēlēšanu kampaņās, un šajā ticies ar daudziem jo daudziem vēlētājiem. Tikšanās reizēs sanāk runāt ar cilvēkiem, kas lasa visdažādāko presi, dzīvo kā Rīgā tā laukos, ir ar atšķirīgu izpratni par valstī notiekošo. Bieži vien man nākas dzirdēt dažādus mītus par politiķiem un politiskajām partijām.

Droši varu teikt, ka viens no izplatītākajiem mītiem ir tāds, ka partijas kā Jaunais laiks (tagad Vienotība) faktiski ir godīgas, bet ar vienu lielu trūkumu – neprot strādāt. Citiem vārdiem sakot, tā ir tāda „sirsnīgā antiņa” partija, kurā kritizētāju pietiek, bet darītāju nav. Turpretī „Saimnieka” partijas (ZZS, TP, LPP) esot tieši pretējas – korumpētas līdz kaulam, bet profesionālas un strādīgas.

Lūk, un šādas viltus dillemas priekšā bieži vien vēlētājs sevi nostāda. Par ko balsot šādā situācijā – tur galva tiešām būtu jālauza.

Tomēr, ja mēs paskatamies nesenā vēsturē, šis mīts sevi neattaisno, un šķiet fakti apstiprina ka ir gluži citādi.

Trekno gadu „saimnieki” Latvijas valstī savu „profesionalitāti” pierādija ar uzviju. Un šeit es negribu ķengāties, bet norādīt elementāras lietas, kuras var izlasīt jebkurā ekonomikas mācībgrāmatā.

1. TP, LPP un ZZS politika veicināja inflāciju nenogurstoši audzējot valsts budžeta deficītu gados, kad bija nepieciešams veidot sabalansētu budžetu, vai pat ar pārpalikumu (Igaunijas piemērs)
2. Uzsāka vairākus apšaubāma izpildījuma un rakstura lielprojektus, par kuriem ir jāmaksā šodien neadekvātas summas.
3. Ar savu politiku veicināja milzīgu kreditēšanu, vērstu uz iekšējo patēriņu. Katrs palīgstrādnieks saņēma 800 ls algu, šī sistēma būtiski grāva Latvijas konkurētspēju, tādejādi nodarot milzīgu kaitējumu eksportējošajām nozarēm – algu dēļ tās nespēja konkurēt globālajā tirgū algu dēļ vien.

Turklāt šādus piemērus var sameklēt daudz. Turklāt gan Latvijas banka, gan ārvalstu eksperti valdību brīdināja par ekonomikas pārkaršanu, bet šie kungi iedomājās, ka viņiem viss ir zināms labāk. Un tā mēs arī nonācām situācijā, kad Latvija bija bankrota priekšā.

Tad, šie „darītāji” pacēla ķepas, Godmanis atkāpās un premjera krēsls Jaunajam laikam bija „nomests pie kājām”.

Un īsumā, ko ir  šajā laikā paveicis premjers Dombrovskis:

1. Pirmo reizi ilgu gadu laikā eksports ir pārsniedzis importu.
2. Ir noteiktas prioritātes investīcijām, kur uzsvars likts uz apstrādājošo rūpniecību.
3. Ir nopietni samazināts birokrātiskais slogs uzņēmējiem un izstrādātas dažādas iniciatīvas, lai aizstāvētu kredītņēmējus.
4. Ir novērsts PAREX bankrots, tiek strādāts pie tā, lai Kargins ar Krasovicki vairs nesaņemtu „Godmaņa stipendiju.”
5. Ir atrasta iespēja uz tik milzīga kopprodukta krituma fona saglabāt pensionāriem pensijas līdzšinējā apmērā.  Tas nozīmē, ka pensijas vērtība uz kopējā pirktspējas fona ir tikai kāpusi.

Tāpat jāpiemin, ka bezdarbs turpina samazināties.

Latvija pirms tam bija province Eiropas valstu vidū – tagad tā kļūst par paraugu citām valstīm.

Salīdzinot panākumus ir jāvaicā : Vai tiešām tie godīgie ir muļķi un zaglīgie – savas nozares profesionāļi? Izskatās gan otrādi.